Likumprojekta „Sociālās uzņēmējdarbības likums” anotācija

1.     Kādēļ likums ir vajadzīgs?

Kā tas konstatēts vairākos pētījums, 20. gadsimta 90 gados Eiropā izveidojās sociālās uzņēmējdarbības koncepts kā  atbilde dažādām sabiedrībai svarīgām  problēmām jeb sociāliem izaicinājumiem, ar kurām valsts netika galā, konvencionālie uzņēmēji nevēlējās darboties un nevalstisko organizāciju ietekme nebija pietiekoša. Sākotnēji tie bija bezdarba jautājumi, it īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti vai nabadzības riskam pakļauto personu grupām, kuru darba produktivitāte bija zema. Lai šo problēmu risinātu, tika radīti sociālie kooperatīvi vai līdzīgas organizācijas, kuru mērķis bija iekļaut šīs personu grupas nodarbinātībā, piedāvājot pastāvīgu darbu vai iespēju pilnveidot savas prasmes un būt gataviem darba tirgum plašākā mērā.

Pēdējos 30 gados sociālās uzņēmējdarbības koncepts pasaulē ir attīstījies un pilnveidojies, sociālie uzņēmumi risina dažādas sabiedrībai svarīgas problēmas – vides jomā, kultūras jomā, izglītības sfērā, sniedz atbalstu sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem, kā arī nodrošina darba vietas  noteiktām personu grupām, kuru nodarbinātība ir apgrūtināta. Sociālie uzņēmumi izmanto biznesa metodes un pieejas, lai rastu  ilgtspējīgu un drošu risinājumu sabiedrībā nozīmīgai problēmai, mērķtiecīgi ieguldot resursus tās risināšanā. 

Apzinoties faktu, ka ikviena valsts nevar tikt galā ar visām problēmām vai sociāliem izaicinājumiem, ir būtiski veidot sistēmu, kas veicina sabiedrības aktīvu līdzdalību problēmu risināšanā, atbalstot tās vēlmi un iespējas veidot sociālos uzņēmumus un paplašināt to darbību. Lielbritānijā, piemēram, 5% no visiem uzņēmumiem ir sociālie uzņēmumi, kas kopumā veido apmēram 70 000 uzņēmumu.

2014. gada 30.oktrobrī Ministru kabinets atbalstīja koncepcijas “Par sociālās uzņēmējdarbības ieviešanas iespējām Latvijā” (turpmāk – koncepcija) projektu, paredzot izmēģinājumprojekta uzsākšanu Eiropas Savienības fondu projekta ietvaros, lai pārbaudītu un noteiktu labākos risinājumus sociālo uzņēmumu izveidei un attīstībai. Ikviena valsts saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, kuru risināšanai ne vienmēr pietiek līdzekļu un iespēju. Tie var būt gan augstais bezdarbs noteiktām personu grupām vai reģioniem, vides izaicinājumi, sociālās iekļaušanas jautājumi, kultūras mantojuma vai daudzveidības saglabāšana, pilsoniskās sabiedrības stiprināšana vai kopienu veidošana un attīstīšana, kā arī daudzas citas.

Lai sociālie uzņēmumi Latvijā varētu veidoties, to darbība būtu sekmīga un tie paplašinātos, ir nepieciešams tiesiskais ietvars, paredzot gan kritērijus sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, gan kārtību, kā arī noteiktumus, kā valsts atbalstīs šāda veida uzņēmējdarbību.

Sociālie uzņēmumi Latvijā nevar sekmīgi darboties, izvēloties komersanta juridisko formu vai biedrības vai nodibinājuma (turpmāk – NVO) statusu. Komersanta juridiskais statuss ir smagnējs un sabiedriskā labuma darbību neveicinošs (piemēram, pienākums maksāt uzņēmuma ienākuma nodokli ir liels slogs sociālajiem uzņēmumiem), savukārt NVO ir noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas neveicina sociālo uzņēmumu attīstību un darbības paplašināšos un NVO kā juridiskā forma nav saistoša investoriem vai banku aizdevējiem.

Veiksmīgi attīstoties sociālajai uzņēmējdarbībai tā var kļūt par lielu atbalstu dažādo problēmu risināšanā. Sociālie uzņēmēji bieži būs tie, kas ar efektīvām metodēm pabalstu saņēmējus spēs integrēt darba tirgū, tādejādi mainot to dzīves un no nodokļu labuma guvējiem pārveidos tos par nodokļu maksātājiem.

Likuma mērķis

Likuma mērķis ir veicināt sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu un sekmēt sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas nodarbinātību, radot labvēlīgu sociālās uzņēmējdarbības vidi.

Latvijā nav izstrādāts tiesiskais regulējums, kas ļautu nošķirt sociālos uzņēmumus no ikviena cita uzņēmuma vai NVO, tāpat nav radīti arī kādi īpaši valsts atbalsta instrumenti, kas veicinātu šādu uzņēmumu izveidi vai darbības paplašināšanos.

Tomēr šādi atbalsta pasākumi tiek izstrādāti saskaņā ar darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātību” 9.1.1.specifiskā atbalsta mērķa “Palielināt nelabvēlīgākā situācijā esošu bezdarbnieku iekļaušanos darba tirgū”” 9.1.1.3.pasākumu “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai”.

Latvijā ir apmēram 60 uzņēmumu vai biedrību vai nodibinājumu, kas atbilst sociālā uzņēmuma kritērijiem, kas dominē dažādos nacionālā un starptautiska mēroga dokumentos un pētījumos, raksturojot sociālo uzņēmumu spektru un pazīmes.

Jēdziena “sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas” skaidrojums

Lai gan citos normatīvajos aktos nav skaidrots jēdziens “sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas”, likumdevējs uzskata, ka šādā grupā it īpaši ietilpst tādas personu grupas kā, ilgstošie bezdarbnieki, jaunieši, bēgļu vai alternatīvo statusu ieguvušas personas un citas personu grupas, kuru integrācija sabiedrībā ir īpaši apgrūtināta. Faktiski tas daļēji līdzinās Labklājības ministrijas noteiktai grupai -  nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauta iedzīvotāju grupa - pensijas vecuma personas (īpaši sievietes un vientuļie pensionāri); pirmspensijas vecuma personas; daudzbērnu un nepilnās ģimenes; bērni; invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem; bezdarbnieki (īpaši ilgstošie bezdarbnieki); bezpajumtnieki; romi; ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas; cilvēku tirdzniecības upuri; no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām) atkarīgās personas; personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm; trūcīgās personas.

Tomēr likumdevējs apzinās, ka šo personu grupa mainīgajā pasaulē var arī paplašināties, tādēļ jābūt mehānismam kā efektīvi un savlaicīgi varētu veikt nepieciešamos atbalsta pasākumus.

Atbildīgā ministrija

Ministru kabineta rīkojumā par Koncepciju noteikts, ka Labklājības ministrija ir atbildīgā institūcija koncepcijas īstenošanā. Likumprojektā noteikts, ka par sociālās uzņēmējdarbības veicināšanu un attīstību ir atbildīga Labklājības ministrija, kuras uzdevumos ir gan uzraudzīt nozares attīstību, gan veicināt sociālo uzņēmumu darbību un attīstību. Ministrijai reizi divos gados jāsniedz Ministru kabinetā informatīvs ziņojums par sociālās uzņēmējdarbības darbību un attīstību, vērtējot gan sociālo uzņēmumu darbību un spēju attīstīties, kā arī analizēt nozares attīstību kopumā, uzrunājot nozares attīstību kavējošos šķēršļus un piedāvājot efektīvus risinājumus.

Saskaņā ar likumprojektu, atbildīgā ministrija vai tās pilnvarota persona pieņem lēmumu par sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu, atteikumu piešķirt sociālā uzņēmuma statusu, sociālā uzņēmuma statusa atņemšanu vai atcelšanu.

Sociālā uzņēmuma juridiskā forma un kritēriji

Pētījumos konstatēts, ka sociālie uzņēmumi Eiropā darbojas dažādās juridiskās formās[1]. Tika konstatēti šādi tipiskākie 3 juridiskie ietvari– 1) nevalstiskās organizācijas (Igaunija, Lielbritānija, Somija, u.c), 2) kooperatīvi (Itālija, Portugāle, Zviedrija, Somija) un 3) biznesa uzņēmumi jeb komersanti (Lielbritānijā, Somijā, Zviedrijā, utt). Nepastāvot tiesiskajam regulējumam, sociālie uzņēmumi Latvijā ir izvēlējušies gan nevalstiskās organizācijas, gan komersanta juridisko formu, tipiskākajos gadījumos – biedrības^[2] vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību formu^[3]. Ir konstatēti gadījumi, kad organizācija, kas atbilst sociālā uzņēmuma pazīmēm, veidota kā nodibinājums jeb fonds (piemēram, fonds “Otra Elpa”), taču praksē nav konstatēti gadījumi, kad sociālais uzņēmums būtu izvēlējies kādu citu komersanta juridisko formu.

Nevalstisko organizāciju juridiskā forma līdz šim bijusi daudz piemērotāka forma sabiedrībai nozīmīgu aktivitāšu veikšanai, taču Biedrību un nodibinājuma likuma 7.pants liedz veikt saimniecisko darbību kā pamatdarbību, tādejādi liedzot tiem sociāliem uzņēmumiem, kas izvēlējušies NVO juridisko formu, pilnveidoties un attīstīties. Lai veicinātu sociālo uzņēmumu izveidi un ļautu tiem nodarboties ar saimniecisko darbību kā pamatdarbību, tika meklēta piemērotākā juridiskā forma. Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likuma 7. pantā, ļaujot veikt saimniecisko darbību kā pamatdarbību, attiektos uz visām nevalstiskām organizācijām (arī tām, kuras neatbilst sociālā uzņēmuma pazīmēm), tāpēc tika nolemts meklēt citu risinājumu, neskarot Biedrību un nodibinājumu likumu. Koncepcijā tik konstatēts, ka tiesiskais regulējums, ierobežojot saimniecisko darbību, ir sociālo uzņēmumu darbību bremzējošs un neveicina uzņēmumu attīstību. Tāpēc tika nolemts, ka sociālā uzņēmuma statusus varēs iegūt komersants.

Lai gan Komerclikums pieļauj dažāda veida komersantus, izstrādājot likumprojektu, darba grupā ņemot vērā gan uzņēmumu lielumu, gan valsts atbalsta pasākumu piemērošanu un kontroli, tika nolemts, ka komersanta veids – sabiedrība ar ierobežotu atbildību (turpmāk SIA)  – ir piemērotākais un labākais veids sociālajam uzņēmumam.

Lai SIA iegūtu sociālā uzņēmuma statusu, SIA ir jāatbilst visiem likumā noteiktajiem sociālā uzņēmuma kritērijiem.

Kritērijs  - uzņēmuma statūtos noteiktais mērķis atbilst šī likuma mērķiem. Kā primārais kritērijs ir jāvērtē statūtos noteiktais izveides un darbības mērķis. Sociālā uzņēmuma mērķis (pilnībā, nevis tikai kādā daļā) ir vērsts uz sabiedriskā labuma radīšanu jeb sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu ar biznesa metodēm, iepretim mērķim veikt noteiktu komercdarbību, gūstot peļņu tā īpašniekiem. Tas nozīmē, ka SIA mērķis ir vērsts uz pozitīvas ietekmes radīšanu jeb pozitīvu pārmaiņu radīšanu attiecībā uz noteiktu, sabiedriski nozīmīgu izaicinājumu. Tāpēc likumprojekta mērķu sasniegšanai sociālā uzņēmuma darbības jomas ir traktētas pietiekami plaši.  

Mērķis var izpausties kā:

1. sniegt labumu noteiktām sabiedrības grupām (dzīves kvalitātes uzlabošana vai nodarbinātības veicināšana);
2. veikt citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes, kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi.

Sociālā uzņēmuma aktivitātes attiecībā uz noteiktām sabiedrības grupām  var notikt šādos veidos (uzskaitījums nav izsmeļošs):

1. Iesaistot darba tiesiskajās attiecībās noteiktās sabiedrības grupas pārstāvjus (izņemot bērnus) darba pieredzes iegūšanai vai nodrošinot pastāvīgu darba vietu (piemēram, veidojot uzņēmumu, kur nodarbina tikai redzes invalīdus vai no ieslodzījumu vietām atbrīvotās personas);
   
2. Integrējot sabiedrībā noteiktās sabiedrības grupas pārstāvjus caur ekonomiskām aktivitātēm (piemēram, veikals, kura mērķis ir pārdodot vientuļo pensionāru darinātos rokdarbus vai jauno māmiņu darinātās šalles),
   
3. Sniedzot vai nodrošinot noteiktām sabiedrības grupām atbalstu (psiholoģisko, materiālo) (piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir nodrošināt psihologu vardarbībā cietušām sievietēm),
   
4. Izglītojot sabiedrības grupas pārstāvjus (piemēram, uzņēmums, kura mērķis ir mācīt latviešu valodu bēgļiem);
   
5. Citas aktivitātes, tieši vai netieši vērsts uz sabiedrības grupas pārstāvju dzīves kvalitātes uzlabošanu (piemēram, uzņēmums, kura mērķis drukāt grāmatas, žurnālus un laikrakstus cilvēkiem ar redzes traucējumiem).
   

 Ja komersanta mērķis ir veikt citas sabiedrībai nozīmīgas aktivitātes, kuras rada ilgstošu pozitīvu sociālo ietekmi, tad  jāvērtē vai komersants vēlas iesaistīties tādās sabiedriskā labuma aktivitātēs kā iekļaujošas un pilsoniskas sabiedrības veidošana, vides aizsardzība un saglabāšana, dzīvnieku aizsardzībai, kultūras daudzveidības nodrošināšana, un citās.

Sociālā uzņēmuma  aktivitātes attiecībā uz citu sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanu  var notikt dažādos veidos - preču ražošana un pakalpojumu sniegšana, kas tieši vai netieši vērsti uz sociālā uzņēmuma darbības mērķa sasniegšanu.

Kritērijs – peļņas sadales ierobežojums.  Sociālais uzņēmums finanšu līdzekļus (tai skaitā peļņu) mērķtiecīgi virza sociālā mērķa sasniegšanā, tātad finanšu līdzekļi tiek ieguldīti aktivitātes, kas tieši vai netieši vērstas uz sociālā mērķa sasniegšanu. Kā tas atzīts pētījumā[4], dažādās Eiropas valstīs atšķiras noteikumi attiecībā uz peļņas sadalīšanu. Daļā valstu sociālie uzņēmumi peļņu nevar sadalīt starp īpašniekiem, daļā valstu šādu ierobežojumu nav, savukārt citās, peļņu var sadalīt likumā ierobežotos apmēros. Nereti peļņu drīkst sadalīt tajās valstīs, kur uzņēmumiem netiek piešķirts kāds īpašs valsts atbalsts (piemēram, Somijā, kur sociālais uzņēmums, kas darbojas kā parasts komersants, nesaņem nekādu valsts atbalstu un drīkst sadalīt peļņu), taču tur kur valsts sniedz kādu atbalstu (tiešā vai netiešā veidā), peļņas sadales aizliegums ir  spēkā (Lielbritānijā – attiecībā uz Kopienas interešu uzņēmumu[5]). Tā kā likumprojektā ir paredzēts, ka valsts sniedz noteiktu atbalstu sociālajiem uzņēmumiem,  ir noteikts aizliegums sadalīt peļņu starp uzņēmuma īpašniekiem un tā jāiegulda statūtos noteikto mērķu sasniegšanai jeb sabiedriskā labuma radīšanā.

Līdzekļi tiek izmantoti, lai segtu sociālā uzņēmuma ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus, piemēram, produkcijas ražošanas izmaksas, sniegto pakalpojumu un realizācijas izmaksas, kā arī personālizmaksas (alga, piemaksas, apdrošināšanas izdevumi), iekārtu amortizācijas izdevumi, kapitālizmaksas utt. Ir pieļaujamas izmaksas, kas vērstas uz komersanta vai NVO attīstības veicināšanu, izaugsmes veicināšanu, jaunu ideju attīstīšanu vai pilnveidi. Nedrīkstētu pieļaut situāciju, ka ieņēmumi  tiek novirzīta citiem, ne ar sociālo mērķi saistītiem izdevumiem vai nav vērsta uz komersanta vai NVO attīstības veicināšanu (piem.  luksusa auto iegāde).

Tomēr pastāv iespēja, ka sociālais uzņēmums pirmajos darbības gados strādā bez peļņas, it īpaši, ja tiek nodarbinātas tādas cilvēku grupas, kurām ir zemāka produktivitāte, līdz ar to faktiskā peļņas neesamība neliedz iespēju saņemt sociālā uzņēmuma statusu.

Kritērijs – algoti darbinieki. Lai uzņēmums spētu darboties, tajā ir jābūt vismaz vienam darbiniekam, kas ir algots un veic noteiktus pienākumus. Likumā ir pieļauta iespēja piesaistīt sociālā uzņēmuma darbībā arī brīvprātīgos, taču tie nedrīkst aizstāt nodarbinātos. Tāpat arī brīvprātīgos nedrīkst izmantot darbībās, kas saistīti ar uzņēmuma pārvaldību. Tas jāsaprot plašākā nozīmē, piemēram, brīvprātīgos nedrīkst izmantot ražošanas funkciju veikšanai, uzņēmuma grāmatvedības vešanai un taml. Likumdevējs nav noteicis amata veidus vai slodzes apmērus algotajiem darbiniekiem, ļaujot pašam sociālajam uzņēmumam izlemt par adekvātāko un labāko risinājumu, taču algotu darbinieku esamība ir būtisks faktors un kritērijs statusa piešķiršanā. Nodarbinātie saņem atalgojumu, kas atbilst to kvalifikācijai un prasmēm, situācijai tirgū un organizācija nerada sociāli neaizsargātus darbiniekus.

Kritērijs - uzņēmums pārvaldes institūciju darbā iesaista uzņēmuma darbiniekus un cik iespējams mērķa grupu pārstāvjus. Lai sociālais uzņēmums spētu ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām vai rast tām risinājumus, kā arī veidot kopības vai piederības sajūtu mērķa grupām un darbiniekiem, ir svarīgi, ka šāds uzņēmums tiek pārvaldīts demokrātiskā un iekļaujošā veidā. Tāpēc likumā ir noteikts pienākums uzņēmuma pārvaldē jeb pārvaldes institūcijās iesaistīt uzņēmuma darbiniekus vai mērķa grupu pārstāvjus. Likumdevējs nav noteicis veidus kā to darīt, ļaujot uzņēmuma īpašniekiem lemt par labāko un efektīvāko līdzdalības mehānismu, nostiprinot šo kārtību SIA statūtos.

Dažādu ieinteresēto pušu iekļaušana uzņēmumu pārvaldē ir sarežģīts process, kas, cita starpā, prasa pārdomātu organizatorisko resursu sadali un lēmumu pieņemšanas procesu. Iekļaujošā pārvaldība rada jaunus veidus un iespējas, lai risinātu specifiskas un sabiedrībai nozīmīgas problēmas, integrējot procesā dalībnieku zināšanas, resursus un vajadzības.  Taču, lai sociālais uzņēmums spētu ātri un efektīvi reaģēt uz problēmām vai rast tām risinājumus, pārvaldībai ir jābūt sabalansētai ar uzņēmuma spēju veikt saimniecisko darbību.

Sociālā uzņēmuma demokrātisko pārvaldi var nodrošināt, piesaistot uzņēmuma darbiniekus un mērķa grupu pārstāvjus uzņēmuma pārvaldē, piemēram, izveidojot ekspertu padomes, ekspertu grupas vai jebkādu citu konsultatīvu institūciju, kas veicina sociālā uzņēmuma darbību. Demokrātiskās pārvaldes princips nav jāīsteno, obligāti iekļaujot uzņēmuma darbiniekus un mērķa grupu pārstāvjus SIA izpildinstitūcijā (valdē).

Apzinoties, ka ne visas jomās var identificēt mērķgrupu vai to iesaistīt lēmumu pieņemšanā dažādu objektīvu iemeslu pēc (piemēram, ja mērķgrupa ir noteikta reģiona iedzīvotāji, nepilngadīgie, ieslodzījumā esošas personas, personas ar smagām veselības problēmām), iesaisti, var nodrošināt, piemēram, ja uzņēmuma pārvaldē iesaista mērķgrupu pārstāvošus NVO, vai konkrētās jomas ekspertus, utt.

Sociālā uzņēmuma statuss

Sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanai likumā noteikti kritēriji un atbildīgā ministrija vai tās pilnvarota persona, pamatojoties uz pastāvīgas saņemto dokumentu izskatīšanas  komisijas ieteikumu,  pieņem lēmumu par statusa piešķiršanu, atteikumu piešķirt vai atcelšanu.

Komisija ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kurā vienādā skaitā ietilpst pilnvarotas amatpersonas, kā arī biedrību un nodibinājumu pārstāvji. Lai komisijas darbs būtu pilnvērtīgs un jēgpilns, komisijas pamatsastāvā noteikti būtu jāiekļauj gan Ekonomikas ministrijas pārstāvjus, gan Finanšu ministrijas pārstāvjus, kā arī to NVO pārstāvjus, kas pārstāv sociālās uzņēmējdarbības jomu vai pārzina minēto jomu. Ņemot vērā, ka gala lēmumu pieņem atbildīgā ministrija vai tās pilnvarota persona, bet komisijai ir konsultatīvs raksturs, NVO pārstāvjiem komisijā var nebūt valsts amatpersonas statuss.

Komisijas locekļiem, kas nav pilnvarotas amatpersonas, ir jāsaņem atlīdzību par darbu Komisijā, lai motivētu organizācijas līdzdarboties un segtu organizācijas pārstāvju izdevumus. Atlīdzības apmērs jānosaka, ņemot vērā gan laiku un ekspertīzi, kas nepieciešams pieteikumu, darbības pārskatu un citas informācijas izvērtēšanai, gan laiku, kas nepieciešams dalībai komisijas sēdēs.

Ņemt vērā komisijas sastāvu, tās uzdevumos ir :

1. sniegt savu vērtējumu par to, vai potenciālais statusa ieguvējs atbilst likumā noteiktiem kritērijiem, tas nozīme, pienākumu izvērtēt gan juridisko dokumentus, gan uzklausīt pretendenta pārstāvjus, ja no dokumentiem nav iespējams gūt pilnu priekšstatu par situāciju.
   
2. izvērtēt sociālā uzņēmuma darbības atbilstību statūtos noteiktajiem mērķiem, tātad vērtēt darbības pārskatu, analizējot vai aktivitātes vērstas uz mērķa sasniegšanu un vai finansējuma izlietojums, kā arī darbības rādītāji atbilst likumā noteiktām prasībām.
   

Sociālo uzņēmumu reģistrs

Lai nodrošinātu pārskatāmu un aktuālu informāciju par uzņēmumiem, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu, kā arī tiem, kas zaudējuši to, tiks vests publisks reģistrs. Reģistru ved atbildīgā ministrija, fiksējot informāciju par lēmumiem, kas pieņemti sociālo uzņēmumu sakarā. Reģistrs publiski ir pieejams bez maksas. Publiski nav pieejami dati, kuru pieejamība ir ierobežota saskaņā ar normatīvajiem aktiem par komercnoslēpumu un datu aizsardzību.

Atbalsts sociālajam uzņēmumam

Likumā noteikti vairāki valsts atbalsta veidi un instrumenti, kurus var izmantot komersanti, kas ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu. Svarīgi, ka valsts atbalsta instrumenti ir:

1. Sociālo uzņēmējdarbību veicinoši;
   
2. Sekmē sociālo uzņēmumu izveidi un darbības paplašināšanu;
   
3. Ir skaidri noteikti un izmantojami;
   
4. Proporcionāli uzliktiem pienākumiem un atbildībām.
   

Likumā iekļauti tādi valsts atbalsta instrumenti, kas līdz šim ir pieejami NVO (piemēram, tiesības likumā noteiktā kārtībā iesaistīt brīvprātīgos vai saņemt ziedojumus un dāvinājumus), apzinoties vairākus svarīgus apstākļus:

1. lielākā daļa sociālo uzņēmumu nāk no NVO vides vai ir NVO iniciēti un nebūtu ieteicams samazināt atbalsta instrumentus, kas pieejami NVO un sociālam uzņēmumam.
   
2. Sociālie uzņēmumi nereti nodarbina personas ar zemu produktivitāti, veicinot to integrāciju sabiedrībā, un valsts ir ieinteresēta šādas aktivitātes atbalstīt;
   
3. Sociālie uzņēmumi nereti meklē un piemēro inovatīvus risinājumus sabiedrībā nozīmīgu problēmu risināšanai, taču finanšu avotu šādu darbību veikšanai ir pieejami ierobežotā apmērā.
   

Viena daļa atbalsta instrumentu – tiesības piemērot uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, tiesības saņemt ziedojumus, tiesības piesaistīt brīvprātīgā darba veicējus statūtos noteikto mērķu sasniegšanai - ir formulēti kā sociālā uzņēmuma tiesības saņemt noteiktus atvieglojumus. Jāņem vērā, ka atšķirībā no ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām, ziedotājs saskaņā ar likumprojektu par to nesaņem nodokļu atlaides.

Otra daļa atbalsta instrumentu formulēti kā valsts un pašvaldību tiesības, bet ne pienākums, piešķirt noteiktus atvieglojumus un atbalstu – tiesības dāvināt (ziedot) finanšu līdzekļus un kustamu mantu, piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, nodot piederošo mantu bezatlīdzības lietošanā.

Tiesības saņemt likumā uzskaitītos atbalsta veidus un atvieglojumus beidzas līdz ar sociālā uzņēmuma statusa zaudēšanas brīdi.

Piešķirot un saņemot komercdarbības atbalstu (jebkādā formā) konkrētam uzņēmumam, jāievēro ES regulējums attiecībā uz valsts atbalstu[6] - tostarp normas par de minimis atbalstu, kura saturiskā jēga nozīmē, ka  atbalsts viena vienota uzņēmuma līmenī, kas nepārsniedz EUR 200 000 augšējo robežu trīs gadu periodā, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un/vai neizkropļo konkurenci, vai nedraud kropļot to, un tādēļ uz to neattiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1.punkts. Tas nozīmē, ka arī sociālo uzņēmumu gadījumā nepieciešama valsts atbalsta uzskaite, rūpīgi sekojot līdzi, kāda veida atbalstu un kādā apjomā valsts ir piešķīrusi konkrētiem sociālajiem uzņēmumiem. Tomēr sociālais uzņēmums var izmantot arī citas normatīvajos aktos noteiktas valsts atbalsta formas. Komercdarbības atbalsta piešķiršanas kārtību un nosacījumus nosaka Ministru Kabinets.

Sociālā uzņēmuma darbības nosacījumi un ierobežojumi

Ņemot vērā, ka viens no kritērijiem sociālā uzņēmuma statusa iegūšanai, ir peļņas sadales ierobežojums, tad no tā izriet arī vairāki nosacījumi, kas jāievēro sociālajam uzņēmumam arī tā turpmākajā darbībā. Sociālais uzņēmums peļņu (neatkarīgi kurā pārskata gadā tā gūta) nesadala dividendēs. Likumprojekta normas aizliedz pamatkapitāla palielināšanu no nesadalītās peļņas, ņemot vērā, ka sociālais uzņēmums ir tiesīgs piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi 100% apmērā, t.i., dalībnieks savā īpašumā iegūst sociālā uzņēmuma daļas par kurām nav maksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis. Ņemot vērā, ka Komerclikuma 185.1 panta normas atsevišķām kapitālsabiedrībām paredz pakāpenisku pamatkapitāla palielināšanu atbilstoši minētā likuma 185.pantā noteiktajam apmēram, likumprojekta 8.panta otrā daļa paredz šādām kapitālsabiedrībām iespēju palielināt pamatkapitālu līdz noteiktajam apmēram vienlaicīgi nosakot pienākumu par pamatkapitāla palielināšanai novirzīto peļņas daļu samaksāt valsts budžetā uzņēmumu ienākuma nodokli (saskaņā ar likumprojekta 7.panta ceturto daļu).   

Sociālā uzņēmuma mantu un finanšu līdzekļus atļauts izmantot tikai statūtos norādītajiem mērķiem. Šeit būtiski piebilst, ka statūtos noteiktie  mērķi var būt gan tieši saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību (piemēram, darba vietas pielāgošana mērķgrupas pārstāvjiem, produkta izstrāde u.c), gan netieši (līdzmaksājums citas organizācijas vai uzņēmuma rīkota pasākuma nodrošināšanai, komunikācijas pasākumi sociālās problēmas skaidrošanai sabiedrībai u.c.) – piemērojot likumu un vērtējot izdevumu atbilstību, jāvērtē to jēga un būtība, ņemot vērā sociālās uzņēmējdarbības raksturu un īpatnības.

Sociālie uzņēmumi, lai sasniegto savu statūtos noteikto mērķi var izmantot tādu instrumentu kā nevalstisko organizāciju vai tieši mērķgrupas pārstāvju materiālo vai mantisko atbalstīšanu.

Sociālais uzņēmums ir tiesīgs veidot rezerves kapitālu, kurā tiek ieskaitīta visa tā peļņas daļa, kas attiecīgajā gadā nav izmantota uzņēmuma darbībai un attīstībai vai statūtos noteiktajam mērķim. Rezerves kapitāla veidošana nodrošina peļņas pārnesi uz nākamo gadu, dodot iespēju to izmantot nākamajā gadā vai uzkrāt ilgākā laika posmā.

Likuma 8. panta (6)  daļā uzskaitītas jomas, kurās sociālais uzņēmums nav tiesīgs darboties. Šīs jomas izvēlētas, ņemot vērā potenciālos riskus saistībā ar tirgus kropļošanu, nodokļu optimizāciju un sabiedrības veselībai un dzīvībai bīstamu vielu ražošanu un izplatīšanu. Interpretējot likumu, būtiski ņemt vērā, ka:

• 8. panta (6) daļas 1. punktā minētais “veikt sistemātiskus darījumus” saprotams kā regulāra vērtspapīru vai nekustamā īpašuma pirkšana un pārdošana. Ja, piemēram, tiek veikta neregulāra nekustamā īpašuma iegāde ar sociālu mērķi, vai arī vienreizēji tiek nopirkts un vēlāk pārdots nekustamais īpašums bez regulāra rakstura, tas nav pietiekams iemesls, lai nepiešķirtu vai atņemtu sociālā uzņēmuma statusu.
  
• Sociālais uzņēmums ir tiesīgs piešķirt aizdevumus (gan sistemātiski un neregulāri, gan atsevišķu gadījumu veidā) mērķgrupām, ja tas ir paredzēts sociālā uzņēmuma statūtos. Būtiski, lai šāds aizdevums ilgtermiņā nenostādītu mērķgrupu sliktākā stāvoklī kā pirms aizdevuma saņemšanas.
  
• Sociālais uzņēmums ir tiesīgs darboties alkoholisko dzērienu ražošanas jomā kā mazā alkoholisko dzērienu darītava, kā arī nodarboties ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ievērojot Alkoholisko dzērienu aprites likuma nosacījumus[7].
  

Sociālā uzņēmuma uzraudzība

Ņemot vērā, ka sociālais uzņēmums ir tiesīgs izmantot dažādus valsts un pašvaldību sniegtos atbalsta veidus, likums nosaka uzraudzības mehānismu, kuru īstenojot, var pārliecināties, ka šie atbalsta un palīdzības instrumenti ir izmantoti godprātīgi.

Papildus ierastajam SIA darbības pārskatam, kas jāsagatavo un jāiesniedz atbilstoši Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumam, sociālajam uzņēmumam jāiesniedz arī papildus informācija, kas ļauj izvērtēt sociālā uzņēmuma darbību.

Līdz katra gada 1. maijam sociālajam uzņēmumam jāiesniedz atbildīgajai ministrijai iepriekšējā gada darbības pārskats par statūtos noteikto mērķu izpildi. Balstoties uz šo pārskatu, atbildīgā ministrija vērtē gan statūtos noteikto sociālo mērķu izpildi, gan sociālā uzņēmuma pašu kapitālu, gan sociālā uzņēmuma izdevumu ekonomisko būtību, pārbaudot, vai nav bijuši kādi ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi, kas nav izlietoti sociālajiem mērķiem.

Sociālo uzņēmumu sociālā uzņēmuma uzraudzības kārtību, darbības rādītājus un to izvērtēšanas kritērijus, kā arī darbības pārskata veidlapas saturu un tās aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Sociālā uzņēmuma statusa zaudēšana

Sociālā uzņēmuma statusu iespējams zaudēt vairākos veidos – atceļot vai atņemot.

• Ja saņemts sociālā uzņēmuma iesniegums par statusa atcelšanu, tad sociālā uzņēmuma statuss tiek atcelts.
  
• Ja tiek vispār izbeigta komersanta darbība, tad sociālā uzņēmuma statuss tiek atcelts.
• Ja komersants pieņēmis lēmumu par reorganizāciju, tad statuss tiek atcelts, izņemot gadījumus, ja tiek veikta tādu SIA apvienošana, kurām visām piešķirts sociālā uzņēmums statuss.
• Ja, veicot sociālā uzņēmuma izvērtējumu, balstoties uz ikgadējiem darbības pārskatiem un citu objektīvu informāciju (piemēram, trešās personas motivētu, pierādījumos balstītu iesniegumu, tiesas lēmumu vai citu objektīvu informāciju, kas nonākusi atbildīgās ministrijas rīcībā), tiek konstatēta komersanta neatbilstība likumā minētajiem sociālā uzņēmuma kritērijiem, ministru kabineta noteiktajiem darbības rādītājiem, vai ja tiek konstatēti citi būtiski pārkāpumi tā darbībā, tad sociālā uzņēmuma statuss tiek atņemts.
  

10. panta 4. daļas izpratnē “būtisks pārkāpums” saprotams kā tāds pārkāpums, kas nav savienojams ar likumā noteikto sociālās uzņēmējdarbības definīciju un kritērijiem. No likuma 8. panta izriet, ka viens no pārkāpumiem, kas ir uzskatāms par būtisku, ir sociālā uzņēmuma peļņas sadalīšana dividendēs vai nu tiešā veidā, vai veicot tai pielīdzināmas darbības. Šeit īpaši rūpīgi jāvērtē tās darbības, kas var tikt pielīdzinātas peļņas sadalei dividendēs, izvērtējot, vai šīs darbības veiktas vienreizēji, atkārtoti vai sistemātiski, apzināti vai ar nolūku iegūt peļņu uzņēmuma īpašniekiem, vai arī veiktas neapzināti, bez nolūka vai kļūdas rezultātā.

Gadījumā, ja sociālais uzņēmums zaudē statusu, kapitālsabiedrība 30 dienu laikā pēc sociālā uzņēmuma statusa zaudēšanas veic uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumus valsts budžetā par pēdējiem trijiem taksācijas periodiem, kuros tika piemērota uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide. Savukārt par taksācijas periodu, kurā kapitālsabiedrība zaudējusi sociālā uzņēmuma statusus un turpmākajiem taksācijas periodiem kapitālsabiedrība uzņēmumu ienākuma nodokli aprēķina vispārējā kārtībā.

2. Kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Likumam būs pozitīva ietekme uz tautsaimniecību, veicinot uzņēmējdarbību jomās, kur līdz šim tādas iespējas bija vairāk ierobežotas, kā arī pozitīva ietekme uz sabiedrību veicinot sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju nodarbinātību, tāpat arī pakalpojumu pieejamību nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām.

 3. Kāda var būt likuma ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Likumprojektam nebūs tiešas ietekmes uz valsts vai pašvaldību budžetiem, izņemot papildus nepieciešamo finansējumu komisijas dokumentu izvērtējumam NVO deleģēto  pārstāvju darbības apmaksai, netiešo ietekmi šajā stadijā nav iespējams aprēķināt.

Ikgadēji sākot no 2018. gada nepieciešamais finansējums komisijas darbībai aprēķināts saskaņā ar tabulu.

4. Kāda var būt likuma ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Ir sagatavoti likumprojekti „Grozījums Brīvprātīgā darba likumā” un arī „Grozījumi Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā”. Lai nodrošinātu šī likuma 7. panta otrās daļas piemērošanu Ministru kabinets izstrādā un iesniedz Saeimai grozījumus likumā „Par uzņēmumu ienākumu nodokli”. Šo likumprojektu ir lietderīgāk virzīt 2018. gada budžeta paketē, ņemot vērā arī citas izmaiņas šajā likumā, kas paredzamas saistībā ar citiem uzņēmējdarbības atbalsta jomas likumiem.

Līdz likumprojekta spēkā stāšanās dienai Labklājības ministrijai jāizstrādā un Ministru kabinetam jāpieņem šajā likumā noteiktie Ministru Kabineta noteikumi, kas nosaka:

• kārtību un iesniedzamos dokumentus, lai pretendētu uz sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu;
  
• sociālo uzņēmumu reģistra vešanas, aktualizēšanas un izmantošanas kārtību, kā arī reģistra datu saturu;
  
• komisijas saņemto dokumentu izskatīšanai nolikumu;
  
• sociālā uzņēmuma uzraudzības kārtību, darbības rādītājus un to izvērtēšanas kritērijus;
  
• sociālā uzņēmuma darbības pārskata veidlapas saturu un tās aizpildīšanas un iesniegšanas kārtību;
  
• komercdarbības atbalsta piešķiršanas kārtību un nosacījumus.
  

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Ministru kabineta noteiktā kārtība un nosacījumi komercdarbības atbalstam tiks veidoti atbilstoši  Komisijas regulai Nr. 1407/2013 un citiem Eiropas Savienības komercdarbības atbalstu  regulējošiem normatīvajiem aktiem.

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Likumprojekts izstrādāts Saeimas darba grupā, kurā piedalās visu iesaistīto ministriju, kā arī nevalstiskā sektora un sociālās uzņēmējdarbības jomas pārstāvji. Notikuši vairāki semināri. Likumprojekts bijis divas reizes publicēts priekšlikumu iesniegšanai Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas mājas lapā un saņemtie komentāri apspriesti un izvērtēti darba grupā.

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Par sociālās uzņēmējdarbības veicināšanu un attīstību ir atbildīga Labklājības ministrija. Lai izvērtētu pretendenta atbilstību sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanai un sociālo uzņēmumu darbības atbilstību šā likuma mērķiem un kritērijiem, atbildīgā ministrija izveido komisiju un nodrošina tās darbību. Komisijā vienādā skaitā ietilpst pilnvarotas amatpersonas, kā arī biedrību un nodibinājumu pārstāvji un sociālo uzņēmumu pārstāvji.

Uzņēmējdarbības kontroles, kā arī komercdarbības atbalsta jomas kontroli nodrošinās esošās institūcijas.

Atsauces: